Ceļojums uz skrituļslidām no Pēterburgas uz Portugāli, braucot caur Rīgu

14. Jūnijs

Skrituļslidošana siltos laikapstākļos nav nekas neparasts. Bet maz ir cilvēku, kas būtu gatavi riskēt kā Roberts Martirosjans no Sanktpēterburgas, kurš gluži kā Žila Verna darba varoņi 80 dienās (precīzāk gan 90) plāno apceļot ne gluži apkārt Zemeslodei, bet no Sanktpēterburgas līdz Portugālei. 10 valstis un 5500 km – tāds ir viņa plāns, ko pieveikt “septiņjūdžu zābakos uz riteņiem” un ar vienu mugursomu plecos. “Pametu universitāti un darbu, lai ceļotu,” tāds ieraksts ir Roberta Instagram kontā. Vakar par viņa pieturas punktu ceļojumā kļuva Rīga. Rollermens, kā ceļotājs pats sevi sauc, padalījās ar saviem ceļojuma iespaidiem ar Rīga.lv žurnālistiem.


Jau no pusaudža gadiem sapņojis nokļūt Barselonā

Padsmitnieka gados sapņoju, ka savu pirmo algu iztērēšu braucienam uz Barselonu – gribēju izbraukāt šo pilsētu ar skrituļslidām. Kad sapratu, ka nevaru sapelnīt naudu braucienam uz Barselonu, bet vēlme apmeklēt šo pilsētu ir palikusi, izdomāju, ka ir iespējams turp doties ar skrituļslidām. Bet tas bija tāds jaunieša sapnis, kas ātri tika aizmirsts. Bet pirms gada es pēkšņi atcerējos šo vēlmi. Tikai nolēmu nokļūt līdz Barselonai un vēl mazliet tālāk.

Bet nepieciešama iepriekšēja sagatavošanās

Pirms gada es varēju vienā piegājienā nobraukt ne vairāk kā 10 kilometru. Tāpēc sāku gatavoties ilgstošām fiziskām slodzēm: pieteicos nodarbībām sporta zālē, sāku trenēt kājas. Apguvu braukšanas tehniku, kam vispār nebiju pirms tam pievērsis uzmanību, pieveicu pusmaratonu, kas bija mans pirmais mērķis. Tad sāku gatavot braukšanas ekipējumu – kaut ko nopirku, kaut ko man aizdeva.

Foto: No personīgā arhīva

Čemodāna vietā – maza mugursoma

Pirmā lieta tajā – maiņas apģērbs. Bet viss vienā eksemplārā: vienas džinsa bikses, viens T-krekls. Guļammaiss – vienmēr var noderēt. Noteikti pirmās palīdzības aptieciņa, visu veidu instrumenti, ja nu pēkšņi kaut kas būtu jāremontē pa ceļam. Ūdens un rezerves ritenīši.

Ritenīši ļoti ātri nodilst

Bieži ir jābremzē. Un jau tagad redzu, ka tos vajadzēs mainīt. Es apzinos, ka pirms 10−15 gadiem šāds ceļojums principā nebūtu iespējams – nebija tehnisku iespēju. Bet tagad mobilais tālrunis atrisina pusi problēmu: atrast naktsmītni, orientēties vidē ar GPS, veikt ierakstus Instagram, sazināties ar cilvēkiem.

Uz robežas biju spiests novilkt skrituļslidas

Ceļojumu sāku 1. jūnijā. Visgrūtākie bija pirmie simts kilometri. Nebiju pieradis. Tagad jau izveidojies noteikts ritms. No rīta, nesteidzoties un atkarībā no tā, kur esmu nakšņojis, sakārtoju mantas un dodos ceļā. Rīta cēlienu ietekmē tas, pie kā esmu pavadījis nakti. Ja pie gados vecākiem cilvēkiem, tad rīts ir agrs, savukārt jaunieši pamostas vēlāk. Kopumā ceļā pavadu 8−9 stundas. Es neesmu atkarīgs no pulksteņa laika, bet nemēģinu braukt tumsas stundās. Lai nokļūtu Rīgā, uzstādīju rekordu – 100 kilometrus nobraucu 12 stundu laikā. Starp citu, kad es šķērsoju Krievijas un Igaunijas robežu, „transportlīdzekli” vajadzēja noaut no kājām. Latvijas robežu šķērsoju uz ritentiņiem.

Foto: No personīgā arhīva

Kā radinieki un draugi uzņēma šo lēmumu

Kad viņi saprata, ka apturēt mani neizdoties, viņi atbalstīja manu izvēli. Tēvs trīs dienas mani pavadīja ceļā, braucot ar automašīnu līdz robežai. Draugi arī mani uzmundrināja, bet neviens negribēja doties ceļā kopā ar mani. Varbūt kāds pievienosies kādā brīdī pa ceļam. Latvijas skrituļslidotāju skolas “Rolleg School” aktīvisti mani sagaidīja pie Rīgas robežas un arī pavadīs mani šodien līdz robežai. Godīgi sakot, es nezināju, ka Eiropā ir tādas skrituļotāju kustības. Mani sameklēja gan jūsu skrituļslidošanas mīļotāji, gan lietuvieši. Man tas bija pārsteigums, jo Eiropā šīs kustības ir ļoti sadrumstalotas.

Naktsmītni piedāvā pilnīgi sveši cilvēki

Draugi, radinieki, internets palīdz man atrast vietas, kur pavadīt nakti, es meklēju arī tā sauktajā “Dīvānsērfošanas” jeb “Couchsurfing” vietnē. Dažreiz es vienkārši pieklauvēju pie kādas mājas durvīm. Agri vai vēli satieku atsaucīgus cilvēkus, kas ļauj pārnakšņot savās mājās vienu nakti.

Foto: No personīgā arhīva

Nekad iepriekš neesmu bijis Eiropā

Tāpēc man katra valsts, katra pilsēta ir kaut kas īpašs. Ieraugu dažādas lietas, par kurām labprāt stāstu savās piezīmēs sociālajos tīklos. Piemēram, Somijā cilvēki ir noslēgtāki, daudzi brauc ar velosipēdiem. Protams, cilvēki tur ir ļoti atšķirīgi. Liekas, ka Somiju var ar roku aizsniegt no Sanktpēterburgas, bet sajūta, ka esi nonācis uz citas planētas. Pārbraucu robežu, un pat mežs mainījās – biezs, līdzens, bagātīgs.

Starp citu, ceļi mainās uz slikto pusi: šeit, kur es jau esmu pabijis, ir ļoti šauras ceļu nomales. Bīstamākais posms bija tieši Latvijā – bija jābrauc pa ceļa malu un jāmāj ar rokām, lai autovadītāji mani jau iepriekš pamanītu un pabrauktu tālāk no ceļa malas.

Toties Rīgas ceļi – tieši pretēji. Pēterburgā ir grūti skrituļot, galvenokārt pārvietojos ar slidām pa ietvēm. Jūsu galvaspilsētā ir izveidotas velosipēdu joslas un veloceliņi ļoti palīdz. Ērti!

Visu, ko gribēju redzēt Vecrīgā, esmu redzējis. Man liekas, ka Rīga ļoti atšķiras no Sanktpēterburgas. Šeit ir tādas mājīgas, līkloču ieliņas, senas ēkas, gluži kā piparkūku mājiņas. Bet Pēterburgā – viss ir milzīgs, plašs un vērienīgs.

Un pēc brauciena?

Es mācos režiju. Nodarbojos ar videofilmēšanu, tāpēc manos plānos – kļūt par režisoru. Atgriezīšos, un taps filma par manu braucienu.