Mana māja: „Brālis” un „māsa” Madonas ielā

6. Oktobris, 2016

Katram rīdziniekam ir pazīstamas divas smilšu krāsas ēkas, kas paceļas virs Purvciema. Šīs monolītā betona ēkas, kas atrodas pašā rajona centrā, pēc formas un krāsas atgādina kukurūzas vālītes. Formas dēļ šīs franču projekta mājas bieži arī sauc par „mammu” un „tēti” vai pat „brāli” un „māsu”. Rīga.lv tikās ar Madonas ielas 21 mājas iedzīvotāju, kas pastāstīja par dzīvi „kukurūzas vālītē”.


Mūsu mājai ir 30 gadi, es tajā arī dzīvoju 30 gadus. Šis ir mana vīra dzīvoklis – viņš to saņēma par militāro dienestu. Šajā laikā mainījušies ļoti daudz kaimiņu, pat nepateikšu, cik šeit ir palikuši cilvēki, kas šajā mājā dzīvo no paša sākuma. Daudzi iedzīvotāji īrē un izīrē dzīvokļus, kāds savu dzīvokli ir pārdevis un pārvācies, bet kāds cits šeit ir pavisam vecs un ārā no mājas neiziet.

Foto: Ņikita Podobeds

Jauniešu mājā ir patiešām daudz, pastāvīgi ievācas jauni cilvēki, tam nevar izsekot līdzi. Ar mana stāva kaimiņiem es, protams, esmu ļoti labi pazītama. Viens īrē, citi ir tikko ievākušies, vēl vienā dzīvoklī dzīvo jūrnieks. Sanāk, ka sveicinos tikai ar divu dzīvokļu iedzīvotājiem, bet pārējos mājas iedzīvotājus es jau pēc sejām vairs nepazīstu.

Foto: Ņikita Podobeds

Bērnu mājā ir maz, varbūt kāds atbrauc ar mazbērniem un mazmazbērniem, bet lielākā daļa ir pieauguši jaunieši. Bērnu laukumā visbiežāk var redzēt bērnus ar auklēm no kaimiņu pagalmiem, bet šūpoles joprojām vienmēr ir aizņemtas.

Foto: Ņikita Podobeds

No ielas var redzēt vīnogulājus – tas ir mans balkons. Tās ir savvaļas vīnogas, es pati tās iestādīju vēl pirmajos gados, kad sāku dzīvot šajā mājā. Balkons mums ir liels, katru gadu var redzēt, kā aug un mainās mūsu vīnogulāji. Tieši balkonu es uzskatu par pašu lielāko sava dzīvokļa plusu – sēdi kā tādā paradīzes stūrītī, vīnogulāji vējā šūpojas, saule spīd. Ļoti mājīgi.

Foto: Ņikita Podobeds

Bet lejā, tieši zem balkona, man ir kaķu māja. Kāds no puikām pat ir uzrakstījis – „Kaķu māja”. Tur baroju kaķus, to šeit ir daudz – kādi 15 noteikti atnāk. Visi, ko var, pēc Rīgas domes programmas jau ir sterilizēti. Taču ir kāda smalka kaķene, kas nesen atkal dzemdējusi. Bet pats galvenais – kaķene atved savus mazos paēst! Zina, kur ir ēdiens, skatos – nesen dzimuši, bet jau skrien pusdienot trīs mazi kamoliņi.

Ko vēl teikt – domāju, ka „kukurūzas vālīte” ir tāda pati māja, kā visas citas. Protams, jūs varētu atrast iedzīvotājus, kas ar kaut ko ir neapmierināti. Taču mani viss apmierina, tikai jāatrod, kur kaķēnus izmitināt.

Foto: Ņikita Podobeds

Foto: Ņikita Podobeds

Mārtiņš Vilnītis, RTU asociētais profesors, Būvražošanas institūta vadītājs:

Franču projekta augstceltnes, kas izskatās kā divas milzīgas kolonnas, atmiņā paliek galvenokārt ar savu nestandarta dizainu un augstumu. Toreiz, pirms 30 gadiem, bija grūti atrast vēl kādas 16-18 stāvus augstas ēkas. Tāpēc šīs divas mājas bija iedzīvotāju sapņu piepildījums un vēstīja par laimīgu un pasakainu dzīvi. Tās iesauca par „kukurūzas vālītēm”, par godu to līdzībai ar šiem augiem. Kāpēc to sauc par franču projektu? Nē, to nebūvēja francūži. Ēka ir būvēta, izmantojot monolīto dzelzsbetonu, celtnes veidnes pasūtītas no Francijas, kur pirmo reizi izmantota monolītā betonēšanas tehnoloģija. Lielas istabas, atsevišķa vannas istaba un balkons – tas nav nekāds brīnums, taču divu liftu – gan kravas, gan pasažieru, esamību var uztvert kā dāvanu.

Ēkas Rīgā uzceltas 1984. un 1986. gadā un Latvijas dzīvojamajā fondā ir unikālas.

Foto: Ņikita Podobeds