Nezināmā Rīga: kur un kā pa Daugavu reiz kursējuši tvaikoņi?

30. Augusts

Starp interesantākajām senās Rīgas atklātnēm ir tās, kurās attēloti Daugavā kursējošie pasažieru kuģīši. Vairums maršrutu tolaik veda no Vecrīgas krastmalas uz Pārdaugavu vai tuvējām salām. Zīmīgi, ka tolaik šajās Rīgas apkaimēs bieži vien varēja nokļūt tikai ar ūdens transportu.


Uzņēmīgie strādnieki

Tvaikoņu satiksmi Rīgas teritorijā atklāja 1853. gadā, un kuģīši devās četros virzienos: uz Āgenskalnu, Iļģuciemu, Klīversalu un Zundu. Vēl arī pa upi varēja doties tālāk uz Rīgas jūrmalu, Jelgavu, Kalnciemu un Ķekavu.

Uz radušos pieprasījumu pēc ūdenstransporta līdzekļiem ātri reaģēja uzņēmīgi ļaudis, un drīz vien kuģīšus būvēja tepat Rīgā – uzņēmumā „Lange un Skuje”. Ražotni pie Āgenskalna līča bija nodibinājuši jaunie uzņēmēji mehāniķis A. Lange un kalējs J. Skuje. Pavisam drīz viņu uzņēmums kļuva par galveno upju flotes kuģu ražotāju Latvijā, turpat nodrošinot arī remonta pakalpojumus. Līdz Pirmajam pasaules karam uzņēmumā tika uzbūvēti veseli 232 kuģi!

Piestātne Āgenskalna līcī
Foto: no autora kolekcijas

Municipālie un privātie kuģīši

Reisu kļuva arvien vairāk, un pilsēta saviem spēkiem vairs nespēja nodrošināt kuģīšu satiksmi, tādēļ palīgos nācās aicināt privātos pārvadātājus. Tā uz Āgenskalnu, Klīversalu un Iļģuciemu turpmāk traucās pašvaldības kuterīšī, savukārt uz Andrejsalu, Bolderāju, Sloku un Jelgavu – privātie. Bija arī tādi maršruti, kurus kopīgi apkalpoja gan privātie, gan pilsētas pārvadātāji. Tarifi bija atkarīgi no kuģa īpašnieka un maršruta garuma, kā arī servisa līmeņa. Pirmsrevolūcijas laikā brauciens līdz Āgenskalnam pirmajā klasē maksāja trīs kapeikas, bet otrajā – divas. Skolēniem pienācās atlaides – viņiem biļete jebkurā maršrutā maksāja tikai pusotru kapeiku.

Visdzīvākais maršruts

Pieprasītākais maršruts bija uz Āgenskalnu, kur kuģīši kursēja cauru diennakti. Dienā – ik pēc sešām minūtēm, bet naktī – reizi pusstundā. Pārējos maršrutos braukt gribētājus pārvadāja tikai pa dienu.

Kuģītis ceļā uz Āgenskalnu
Foto: no autora kolekcijas

Augsburga flote

Visturīgākā kuģinieka gods tika piedēvēts Aleksandram Augsburgam, kuram Ķīpsalā piederēja darbnīca – tur remontēja un būvēja nelielus kuģīšus, jahtas un motorlaivas. 20. gadsimta sākumā uzņēmēja īpašumā atradās jau vesela flote: 23 pasažieru tvaikoņi un 4 liellaivas. Augsburga kuģi apkalpoja arī vienu no tālākajiem maršrutiem – no Rīgas uz Vechākeni (Vecāķiem). Brauciens vienā virzienā ilga vismaz 1,5 stundas, aizvedot līdz Vecāķu galapiestātnei Zvejnieku (šodien – Zvejas) ielā, pie Vecdaugavas. No turienes līdz kūrorta centram gan vēl kājām bija jāmēro patāls ceļa gabals.

Daugavas krastā mēdza pietauvoties arī lielāki kuģi
Foto: no autora kolekcijas

Astoņi miljoni upju kuģīšu pasažieru

1913. gads kuģīšu satiksmes nozarei kļuva par veiksmīgāko vēsturē – pašvaldības ūdens transportu vien bija izmantojuši astoņi miljoni pasažieru! Pirmā pasaules kara laikā lielu daļu kuģīšu nosūtīja uz Krievijas tālienēm, un tikai daži no tiem palika Rīgā Juglas ezerā.

Atlaides „cīruļiem”

Latvijas brīvvalsts laikā kuģīšu satiksme tika atjaunota. Autora privātajā arhīvā atrodams 1936. gada sabiedriskā transporta kustības saraksts, kurā iekļauti trīs maršruti: uz Āgenskalnu, Iļģuciemu un Jaunciemu. Iļģuciemā ar kuģīti varēja nokļūt laikā no pulksten 6.30 līdz 21.30, un pa ceļam tas piestāja Balasta dambī, kā arī pie Cementa fabrikas. Jaunciema maršruta pasažieri varēja izkāpt arī Kundziņsalā, Sarkandaugavā un Jaunmīlgrāvī. Biļete līdz Iļģuciemam maksāja 10 santīmu, līdz Balasta dambim – 8, bet līdz Jaunciemam – 30. Tie, kas bija gatavi ceļā doties pirms pulksten astoņiem rītā, saņēma atlaides. Jaunciema maršrutā atlaides pienācās arī karavīriem, studentiem un skolēniem.

1936. gada kuģīšu kustības saraksts: Rīga–Jaunciems
Foto: no autora kolekcijas

Uz Doles salu

Pēc kara veco maršrutu vietā ieviesa jaunu – no Rīgas līdz Doles salai. 20. gadsimta 60. gados kuģītis izbrauca nevis no krastmalas vecpilsētā, bet no upju flotes stacijas Balasta dambī, pa ceļam piestājots pie Centrāltirgus, Zaķusalā, Ķengaragā un Katlakalnā. Šis maršruts ir norādīts arī izdevniecības „Liesma” izdotajā 1970. gada Rīgas uzziņu grāmatā. Tolaik tajā bija parādījusies arī viena jauna piestātne – pie Piena kombināta. Kustība sākās sešos no rīta un noslēdzās pulksten 20.25.

Pasažieru kuģīši Vecrīgas piestātnē
Foto: no autora kolekcijas

Nekad nesaki nekad!

Kuģīšu satiksme Daugavā kursēja līdz 1990. gadam. Tad notika pārmaiņas, un pilsētai vairs nebija iespēju uzturēt šo pārvietošanās līdzekli, savukārt privātuzņēmējiem tas nešķita izdevīgi. Kuģīši Daugavmalā gan ir redzami joprojām, taču tagad tie ir paredzēti tikai ekskursijām. Savukārt sendienu kuģīši ir iemūžināti vecās atklātnēs, sadzeltējušos zīmējumos un gados vecāku ļaužu atmiņās. Tomēra regulāra kuģīšu satiksme Rīgā kādreiz atkal varētu tikt atjaunota. Tie varētu vest, piemēram, no Vecmīlgrāvja uz Bolderāju. Un kāpēc gan ne? Galu galā, ūdensceļi uz daudzām pilsētas vietām joprojām aizved daudz ātrāk nekā brauciens pa sauszemi.

Iļja Dimenšteins