Nezināmā Rīga: kura ir visgarākā vecpilsētas iela?

23. Oktobris

Vecrīgas ieliņas var sacensties savā starpā ar dažādiem rādītājiem, mēģinot iekarot pilsētas ielu topu virsotnes. Jāņa iela, kas atrodas starp Kalēju un Šķūņu ielām, izceļas ar saviem miniatūrajiem izmēriem – šīs mazās ieliņas garums ir tikai 70 metru, bet Rozena iela ar 1,10 metriem no ietves līdz ietvei ieņem pirmo vietu Vecrīgas šaurāko ielu topā. Visgarākās ielas gods pienākas Vaļņu ielai, kas izstiepusies veselus 630 metrus – turklāt, garums nebūt nav vienīgais atribūts, ar ko var lepoties šī iela.


Pirmais nosaukums

18. gadsimtā Vaļņu ielas apkaimē tika uzbūvētas kazarmas Rīgas garnizona kareivjiem. Vienīgās līdzīga veida būves, kas saglabājušās līdz mūsdienām, ir Jēkaba kazarmas turpat netālajā Torņa ielā. Tolaik tieši kazarmu dēļ tagadējā Vaļņu iela ieguva savu pirmo nosaukumu – Kazarmu iela. Par Vaļņu ielu tā kļuva tikai 19. gadsimta 60. gados, kad tika nojaukti blakus esošie pilsētas aizsargvaļņi.

Nams ar atlantiem

Atmiņas par Vaļņu ielas pirmo apbūvi ir iemūžinātas senās atklātnēs. Tajās redzami necili koka namiņi, starp kuriem iekļaujas arī pa kādai divstāvu celtnei. Namiņos bija izvietoti mazturīgu pilsētnieku mājokļi, noliktavas un veikaliņi. Teātra un Vaļņu ielu stūrī atradās arī koloniālpreču veikals, kurā tirgoja tēju, kafiju, tabaku, garšvielas. 1903. gadā pēc arhitektu Henriha Šēla un Frīdriha Šefela projekta tā vietā tika uzbūvēts grezns jūgendstila nams. Taču par šī nama vizītkarti kļuva nevis greznais arhitektoniskais veidols, bet gan atmiņā paliekoša skulptūra pašā jumta korē – trīs atlanti, kas uz saviem pleciem balsta zemeslodi. Šī nelielā šedevra autors ir slavenais Rīgas tēlnieks Augusts Folcs, kurš radījis gan strūklaku „Nimfa” Operas skvērā, gan daudzus citus plaši pazīstamus darbus.

Šāds koka namiņš 20. gadsimta sākumā atradās Vaļņu un Teātra ielu stūrī – vietā, kur tagad atrodas nams ar atlantiem un zemeslodi.
Foto: no autora kolekcijas

Gončarovs Vaļņu ielā

Vaļņu iela glabā arī atmiņas par izcilām personībām, kas te viesojušās. 19. gadsimta 80. gados šeit bija ieradies Ivans Gončarovs – leģendārā romāna „Oblomovs” autors. Rakstnieks bija iegriezies patērzēt ar paziņām, kas strādāja laikraksta „Rīgas Vēstnesis” („Rižskij Vestņik”) redakcijā. Žurnālisti bija rakstniekam žēlojušies par saspiestajiem apstākļiem, kādos nākas strādāt, jo redakcijas telpas bija šauras un atradās zem paša ēkas jumta. Šajā saistībā rakstnieks viņiem pastāstījis, kā reiz viesojies kādā redakcijā Amerikā, kas bija ierīkota zem klajas debess. Visi pasmējušies un galu galā secinājuši, ka laimes atslēga ir pieticībā.

Vaļņu un Teātra ielu stūris 1910. gadā. Nams ar atlantiem jau ir uzcelts.
Foto: no autora kolekcijas

Salo Flora labākā partija

Pagājušā gadsimta 30. gados Vaļņu ielas pretējā pusē, 9. namā, varēja sastapt vēl kādu pasaules slavenību – šaha lielmeistaru, pasaules čempiona titula īpašnieku Salo Floru no Čehoslovākijas. Slavenais šahists bija ieradies spēlēt Ķemeru turnīros un tur tika izmitināts jaunākajā kūrorta viesnīcā. Bet apciemojot galvaspilsētu, šaha leģenda iegriezās Vaļņu ielā, kur atradās Reinera šaha kafejnīca. Savās atmiņās Flors rakstīja, ka tieši tur viņš esot nospēlējis sava mūža vislabāko partiju, apspēlējot Rīgas šaha meistaru Movšu Feiginu. Kafejnīcas lieliskais interjers, ko savulaik radījis arhitekts Krišjānis Grante, ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Zimīgi, ka nesen uzņemtajā spēlfilmā „Sapņu komanda”, kas vēsta par par Latvijas basketbola izlases 1935. gada uzvaru Eiropas čempionātā, sportistu godināšana filmēta tieši šajā skaistajā vidē.

Pirmais kafijas automāts

Kulta kafejnīcas un restorāni Vaļņu ielā sev mājvietu atrada arī pēc kara: „Kaza”, „Vecrīga”, „Putnu dārzs”, „Astorija”… Leģendārā kafejnīca „Kaza”, kas atradās Vaļņu ielā 12, tika izveidota kā tolaik slavenās „Lunas” filiāle – tur pastāvīgi pulcējās gados jauni dažādu brīvo profesiju pārstāvji, no māksliniekiem un mūziķiem līdz humanitāro augstskolu studentiem. Saskaņā ar pastāvīgo apmeklētāju liecībām tur atradies viens no visā pilsētā pirmajiem kafijas automātiem ar nosaukumu „Casino”. Tieši no tā arī radies kafejnīcas neoficiālais nosaukums – „Kaza”. Un tikai retajam bija zināms, ka oficiālais kafejncīcas nosaukums bija „Sputņiks”...

Vaļņu un Kaļķu ielu stūris 1910. gadā. Parādījušies arī pirmie velosipēdisti.
Foto: no autora kolekcijas

Mirdzas grāvējs

Restorānu „Astorija”, kas atradās Rīgas centrālā universālveikala augšstāvā, lielākoties apmeklēja naudīgā publikas daļa. Šī restorāna ēdienkartē vienmēr bija atrodamas tādas zivju delikateses kā melnie un sarkanie ikri vai mazsālīts lasis. Rūpnīcas VEF vadība nereti rezervēja visu restorāna zāli, lai pamielotu augsta ranga biedrus no Maskavas un Ļeņingradas. Uz „Astoriju” varēja doties arī labas mūzikas cienītāji – tur uzstājās soliste Mirdza Cīrule, zināma vienkārši kā Mirdza. Īsts grāvējs bija viņas izpildītā Ellas Ficdžeraldas dziesma „Paganini”.

Armijas ekonomiskais veikals

Jau kopš seniem laikiem Vaļņu iela ir lepojusies ar labiem veikaliem. Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados par populārāko tika uzskatīts Armijas ekonomiskais veikals. To atklāja 1923. gadā, bet 1936. gadā sāka būvēt veikala jauno ēku – piecstāvu namu ar slīdošajām trepēm, kafejnīcām un frizētavu. Darbus pilnībā pabeidza 1940. gadā, bet pēc kara šis veikals pārtapa par Rīgas centrālo universālveikalu.

Vaļņu iela 1910. gadā. Pajūgi gaida braucējus.
Foto: no autora kolekcijas

Uz tikšanos ar Zelta bruņinieku

Mūsdienās par Vaļņu ielas „rozīnīti” var uzskatīt nelielo 3. nama pagalmiņu. Kad pie manis ierodas viesi, kas vēlas apskatīt pilsētu, es viņus vienmēr aizvedu tieši uz šo vietu. Mazajā pagalmā var apbrīnot Zelta bruņinieka statujas kopiju, strūklaku un izgaismotās fotogrāfijas uz namu sienām. Pirms revolūcijas Zelta bruņinieks greznoja nelielo skvēru vietā, kur satiekas Meierovica bulvāris un Smilšu iela. Taču vēlāk statuju nebija iespējams atgriezt tās vēsturiskajā vietā, tādēļ ēkas īpašnieks bruņinieka kopiju uzstādīja sava nama pagalmā. Tas ļāva Rīgai kļūt par vienu interesantu pagalmiņu bagātākai.

Iļja Dimenšteins