Nezināmā Rīga: senā pils pie Vecāķiem

28. Jūnijs

Rīgas teritorijas pazīstamākajam kūrortam ir ārkārtīgi sena vēsture – tā sniedzas līdz pat 13. gadsimtam! Izrādās, ka tolaik, pēc Rīgas dibinātāja bīskapa Alberta rīkojuma, netālu no Vecāķiem tika uzcelta pils. Šī būve kalpoja gan Cisterciešu ordeņa mūku vajadzībām, gan arī nodrošināja aizsardzību. Vēlāk pils apkārtnē paradījās arī pirmās mājas, kur mitinājās zvejniecībā nodarbinātie ciemata iedzīvotāji.


Šī vieta pils būvniecībai nebija izraudzīta nejauši. Tolaik pie Vecāķiem atradās Daugavas ieteka, kas tikai vēlāk atrada izeju uz jūru vietā, kur mūsdienās atrodas Mangaļsala. Tādējādi pie grīvas novietotā pils nodrošināja iespēju kontrolēt Rīgā iebraucošos kuģus.


Vecāķu redute

Pils mūri tika izpostīti karadarbībā. Vislielākos postījumus nodarīja 17. gadsimta poļu–zviedru karš, pēc kura pili turpmāk vairs neatjaunoja. Toreiz Zviedrijas karalis deva pavēli akmeņus no izpostītās pils izmantot par būvmateriāliem jauna cietokšņa celtniecībai Daugavas kreisajā krastā, pie jaunās ietekas. Neskartie aizsargvaļņi tikmēr turpināja pildīt savu funkciju arī Ziemeļu kara laikā, kad aiz tiem atradās aizsardzības līnija jeb „Vecāķu redute”. Apstākļi gan tur nebija nekādi ērtie – norisinoties kaujām ar sakšiem, komandieris ziņoja priekšniekam, ka tur neesot nedz provianta, nedz malkas…

Vecāķu kāpas
Foto: no autora kolekcijas


Skanstnieku mājas

Šodien par kādreizējām kaujām joprojām atgādina zemes valnis, kas saglabājies Airu ielā 79A. Aiz vaļņa atrodas mājas ar nosaukumu „Skanstnieki”, kas visticamāk vēsta par māju atrašanos aiz vaļņa jeb skansts. Padomju laikā vienā no šīs mājas telpām iekārtoja zvejnieku kolhoza „9. maijs” muzeju. Tas turpināja darboties līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadu beigām, nesot Vecdaugavas novadpētniecības un zvejniecības muzeja vārdu.

Foto: Ekrānšāviņš no Google maps

„Skanstnieku” laipnā saimniece pastāstīja, ka mājas atrodas tieši tajā vietā, kur reiz stāvējusi pils. Pagājušā gadsimta 20. gados šeit vispirms veikti arheoloģiskie izrakumi un tikai pēc tam izsniegta atļauja mājas būvniecībai. Saimniece atklāja, ka bērnībā viņa piemājas zemē atradusi senlaiku monētas un munīciju.


Vecāķu pirmie iedzīvotāji

Līdzās pilij 17. gadsimtā parādījās arī pirmie Vecāķu iedzīvotāju mitekļi. Zvejnieku ciema ainava ir attēlota slavenā Rīgas novadpētnieka Johana Kristofa Broces zīmējumā, kas tapis 1797. gadā. Kā rakstīja Broce, Vecāķos tolaik bijušas septiņas zvejnieku būdiņas.

Vecāķi senos laikos
Foto: no autora kolekcijas


Vecie āķi

Arī pats apkaimes nosaukums „Vecāķi” ir saistīts ar upi. Nezinātāji to parasti mēģina skaidrot ar vārdu „vecāki”, taču šis nebūs pareizais minējums.

Izrādās, ka Daugavas vecā gultne pie ietekas atgādinājusi burtu „S” jeb āķi, un tā arī radies nosaukums „vecie āķi” jeb „Vecāķi”.

Jāatzīst gan, ka pastāv vēl arī cita versija – saskaņā ar to, nosaukums nāk no somugru vārds „aken”, kas tulkojumā nozīmē „logs” vai „ieteka jūrā”.


Kūrorta dibinātājs

Vecāķu kūrorta dibinātājs rūpnieks Augusts Dombrovskis
Foto: no autora kolekcijas

19. gadsimta beigās Rīgas iedzīvotāju skaits strauji pieauga, taču atpūtas vietu tuvējā apkārtnē nebija daudz. Kamēr Rīgas jūrmala bija pārpildīta un ņudzēja no atpūtniekiem, tikmēr daudzi vēlējās baudīt mieru, idilli un romantiku. To Vecāķu piekrastē atrada latviešu rūpnieks un mecenāts Augusts Dombrovskis, kurš dzīvoja turpat netālu – Vecmīlgrāvī – un 1897. gadā noorganizēja ekskursiju uz Vecāķiem. Ekskursijā bija aicināti piedalīties viņa paziņas un uzņēmēji – Andris Dombrovskis un Jānis Kaupiņš. Šis brauciens tad arī pārliecināja Dombrovska kompanjonus par vietas pievilcību un komerciālo potenciālu. Vecāķu mežs tolaik piederēja Krievijas valdībai, tādēļ Dombrovskis devās lūgt atļauju lauksaimniecības ministram uz Pēterburgu. Atbilde tika saņemta pēc gada, un 1898. gadā jaunajā kūrortā jau tika uzbūvētas 30 vasarnīcas. Iesākumā zemi būvniecībai iznomāja uz laiku no 10 līdz 99 gadiem.


Pirmais vasarnieks

A. Rihtera adrešu grāmatas 1909. gada izdevumā ir teikts, ka „Peldvieta Wechaken jeb krieviski Вецакъ atrodas uz Magnushofas mežniecības zemes, 5 verstis uz ziemeļiem no Mīlgrābena (Vecmīlgrāvja) un vienu versti uz austrumiem no tagadējās Rietumu Dvinas (Daugavas) ietekas jūrā… 1898. gada 13. oktobrī tika saņemta atļauja atvērt šeit peldvietu. Pirmo vasarnīcu uzcēla Rīgas zobārsts M. Vesterhāgens. 1908. gadā Vechākenē (Vecāķos) bija divas mūra ēkas un 26 koka ēkas, kas vasarās uzņēma 300 viesu…”

1910. gada ceļvedis „Pa Rīgu un apkaimēm” Pētera Rucko redakcijā vēsta: „Pēdējā laikā ir sācis manāmi attīstīties jauns vasarnīcu rajons „Vecāķene” Magnushofas jūrmalā, kas atrodas 15 verstis no Rīgas pilsētas, Rietumu Dvinas (Daugavas) labajā krastā, pie tā sauktās Vecās Dvinas (Vecdaugavas ietekas); ir uzbūvēts jau visai liels skaits labu un skaistu vasarnīcu; ir trīs pansijas un telefons… Apvidus ir sauss, veselīgs; priežu mežs; augstas kāpas. Ērta tvaikoņu satiksme ar pilsētu (tas kursē gandrīz katru stundu)…”


„Tiem, kuriem nepieciešama atpūta un miers”

Par kūrorta dzīvi pirmsrevolūcijas laikā liecina arī tā laika avīzēs lasāmie sludinājumi. Krievu valodā iznākošais laikraksts „Rižskaja misļ” („Rīgas doma”) 1911. gada 8. jūnija pirmajā slejā ir publicējis neuzkrītošu reklāmu: „Vecāķi ir visnotaļ ieteicama vieta tiem, kuriem nepieciešama atpūta un miers”. 1912. gada vasaras numuros ir publicēts kuģīšu kustības saraksts uz Vecāķiem.

Atpūtniekus izmitināt piedāvāja pansijas. 1912. gada 16. jūnija numurā teikts, ka „viesus gaida „Villa Valdfrīdene” Vecāķos, Magnushofas jūrmalā, 4 minūšu gājienā no jūras,” norādot, ka starp piedāvātajiem labumiem ir „mežaparks, laba aprūpe par mērenām cenām, siltas jūras ūdens vannas”.


Seno laiku nūdisti

Tā kā vieta bija klusa un cilvēku tuvējā apkārtnē nebija daudz, atpūtnieki šeit varēja izmesties arī pavisam kaili. Šī iemesla dēļ pilsētas varasiestādes pat bija spiestas pieņemt īpašus noteikumus. „Saskaņā ar jaunajiem saistošajiem noteikumiem Magnushofā peldēšanās no krasta valsts vasarnīcu rajonā abu dzimumu personām ir atļauta jebkurā laikā, taču tikai peldkostīmos,” lasītājus informēja laikraksts „Rīgas doma” rubrikā „Pilsētas hronika”.


Pansija „Ziemeļpols”

Pansija „Ziemeļpols”
Foto: no autora kolekcijas

1914. gadā vasarnīcu skaits Vecāķos jau pārsniedza 100. Jaunatvērtajām pansijām tika doti skanīgi nosaukumi – „Villa Marija”, „Ziemeļpols”, „Meža miers”. Kādā no senajām atklātnēm redzama labi zināmā pansija „Waldfrieden” („Meža miers”). Tā ir eleganta divstāvu koka ēka ar tornīti un verandu, kas līdzinās Jūrmalas vasarnīcām. Virs jumta paceļas tikai viens skurstenis – vietā, kur atrodas virtuve. Tas vēlreiz apliecina, ka istabas šajā pansijā, gluži kā citās apkaimes vasarnīcās, nebija apkurināmas un tika apdzīvotas tikai vasarās. Kūrorts gan būtu varējis kļūt par atpūtas vietu arī ziemas sezonā, jo nodrošināja iespējas doties pastaigās, slēpot un slidot. Taču to apgrūtināja sarežģītā nokļūšana. Kamēr uz Rīgas jūrmalu jau sen kursēja vilcieni, tikmēr uz Vecāķiem veda tikai kuģīši. Līdz dzelzceļa satiksmes atklāšanai bija jāgaida vēl teju divas desmitgades. Tādēļ ziemā ciems bija tikpat kā pilnībā izolēts no Rīgas, jo nokļūt tur varēja vien brienot pa Daugavas ledu.