Nezināmais par Rīgu: kā pilsētā parādījies slavenais "zviedru" bruģis

19. Septembris

Rīga ir slavena ar saviem zelta gaiļiem baznīcas torņu smailēs un kārniņu jumtiem, taču ir vēl kāda īpatnība, kas to atšķir no citām galvaspilsētām. Tas ir senatnīgais bruģis, kas kopš viduslaikiem sedz pilsētas ielas. Rīgā to dēvē par zviedru bruģi, savukārt Krievijā jau kopš cara laikiem – par Rīgas bruģi. Izrādās, ka uz iekšzemes guberņām tas ticis piegādāts tieši no šejienes.


Naudu nežēloja

Rīgas zviedru bruģi apvij ne viena vien leģenda. Kāda no tām vēsta, ka pagājušā gadsimta 30. gados šis bruģis esot iegādāts Zviedrijā apmaiņā pret sviestu. Vēsturniekiem gan droši zināms tikai tas, ka 19. gadsimta 70. gados un 20. gadsimta 30. gados četrstūra granīta bruģakmeņi Rīgā patiešām nonākuši no Zviedrijas. Viens metrs bruģa cara laikos maksājis 15 rubļu. Lai saprastu, cik dārgs bija šis materiāls, var atcerēties, ka tolaik tāda summa veidoja pagasta ārsta mēnešalgu.

No baļķiem un dolomīta

Pašas pirmās Rīgas ielas gan netika bruģētas ar granītu – tām bija koka segums. Šāds koka bruģis, veidots no baļķiem un citiem kokmateriāliem, parādījās jau 13. gadsimtā. Kad pēc neilga laika stājās spēkā aizliegums iekšpilsētās būvēt koka ēkas, tās sāka celt no akmens mūra. Tad arī pilsētā ienāca jaunais bruģēšanas materiāls – dolomīts, kuru ieguva Doles salā. Kā pirmais pie dolomīta seguma 1413. gadā tika Rātslaukums. Materiāla nepietika, un katram pilsētā iebraucošajam ceļiniekam bija pienākums atvest līdzi noteiktu daudzumu akmeņu. Šī prasība bija spēkā arī kuģiniekiem.

Pirmais akmens bruģis parādījās Rātslaukumā 1413. gadā
Foto: no autora kolekcijas

Kāpēc bruģis bija nelīdzens

Gadsimtiem ilgi par bruģi bija jārūpējas pašiem namīpašniekiem, kuri katrs bruģēja tikai ielas gabaliņu pie savas mājas. Ielas bija nobruģētas nevienādi un nelīdzeni, pajūgi bruģa dangās gāzās riņķī, bet lietus laikā tur smēlās ūdens.

Ietves nav paredzētas gājējiem

1818. gadā pilsētā izbūvēja pirmās ietves jeb no ķieģeļiem veidotus trotuārus. Tomēr rīdzinieki šo jaunievedumu īsti nespēja novērtēt un ieraduma pēc vēl ilgi turpināja staigāt pa ielas vidu. Tomēr ietvēm tika rasts jauns pielietojums: apķērīgi tirgotāji tās sāka izmantot pircēju pievilināšanai. Veikalu priekšā uz trotuāra tika izvietotas siļķu mucas, miltu maisi un citi labumi.

Pirmais īstais bruģis

Pirmā Rīgas iela, kas 1847. gadā ieguva gludi tēstu bruģakmeņu segumu, bija Tirgoņu iela. Kopš 1873. gada rūpes par ielu bruģēšanu bija uzņēmusies pilsēta. Tieši tad arī parādījās segums, ko mūsdienās saucam par zviedru bruģi.

Tirgoņu iela (Kaufstrasse) – pirmā bruģētā iela
Foto: no autora kolekcijas

Meklējiet Sarkandaugavā

Pēc kara, kad sāka izmantot jaunus ielu un ietvju seguma materiālus, vecais bruģis tika demontēts. Daļa no tā tika izbērta Sarkandaugavas ūdeņos, bet daļa izgaisa nezināmā virzienā. 1967. gadā stājās spēkā aizliegums iznīcināt seno bruģi, atzīstot to par pilsētas vēsturisko mantojumu. Taču šī gadsimta pirmajā desmitgadē ap seno bruģi atkal sāka kūsāt kaislības – bija parādījušies reklāmas sludinājumi, kas solīja pārdot zviedru bruģi, prasot līdz pat 2,5 latiem par vienu bruģakmeni. Kad par vēsturiskā materiāla izcelsmi ieinteresējās Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, izrādījās, ka bruģis pie pārdevējiem nonācis vēl padomju laikā, kad tas vests uz izgāztuvi. Uzņēmīgi ļaudis jau tolaik bija bruģakmeņus no izgāztuves pārveduši uz savām privātmājām.

Starp citu, daļa vēsturiskā bruģa pazuda tieši pagājušā gadsimta 90. gados un jaunā gadsimta pirmajā desmitgadē. Tolaik pazuda arī masīvais bruģis, kas veda uz nocietinājumiem Mangaļsalā. Neilgi pēc armijnieku aiziešanas nezināmā virzienā bija devies arī bruģis…

Vecrīgas ielas ar zviedru bruģi
Foto: no autora kolekcijas

Uz mūžiem!

Tur, kur senais zviedru bruģis ir saglabājies, tas joprojām kalpo godam. Kādi tik materiāli pēdējo desmitgažu laikā nav mēģinājuši to aizstāt, taču to mūžs nav ilgāks par dažiem desmitiem gadu. Tikmēr zviedru bruģis turpina stāvēt teju mūžību.

Mīlētāju burvju akmens

Ar seno bruģi ir saistīts arī kāds romantisks stāsts. Nelielo Alksnāja ieliņu Vecrīgā ilgu laiku greznoja bruģis ar ciparu „2” pašā viducī. Tur bieži devās mīlētāji, lai atrastu slepeno burvju akmeni. Ticējums vēstīja, ka vajag tikai uz tā nostāties, lai piepildītos karstākā vēlēšanās. Taču pēc ielas rekonstrukcijas mīlētāju akmens no tās pazuda.

Vecrīgas ielas ar zviedru bruģi
Foto: no autora kolekcijas

Vecākais Rīgas bruģētājs

Starp citu, tieši Rīgas bruģētāji padomju laikā esot bruģējuši Sarkano laukumu Maskavā. Tas ir pavisam īsts stāsts, ko pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā man atklāja Pēteris Romančuks – pilsētas Ceļu pārvaldes vecākais bruģētājs. Rīgas ielu bruģēšanas darbos viņš strādājis kopš 1938. gada, un bruģējis arī Sarkano laukumu kaimiņzemē.

Iļja Dimenšteins