Nezināmais par Rīgu: kā sendienās tirgoja saldējumu?

23. Jūlijs

Burvīgā sendienu atklātnē redzams vīriņš ar kuplu bārdu naģenē un baltā priekšautā. Plecā viņam ir soma jeb ķesele naudai. Pārdodamo saldējumu viņš ar garu koka karoti ņem no koka kastes. Saldās un aukstās produkcijas pārvadāšanai tirgotājs izmanto divriteņu ratiņus.


Šādi saldējuma tirdzniecība izskatījās vēl 1880. gadā. Rakstnieks Dmitrijs Boborikins, kurš no Pēterburgas bija ieradies mūspusē atpūsties, rakstīja: „Jūs siltā vakarā sēžat terasē. Līdz jums nonāk stiepti, krieviski izsaucieni: „Cukura saldējums”. Pa smilšainajām šķērsielām […] braukā vīriņš, sēdēdams uz īsas divriteņu kastes, kurā ievietojas vairākas formas… Viņš vairs nestiepj uz galvas smago kublu ar divām formām, viņš ir izdomājis pats savu kasti ar diviem riteņiem…”

„Cukura saldējums!”

Arhitekts Edgars Slaviets savā grāmatā „Manas bērnības Rīga”, kas tika izdota 2005. gadā, raksta, ka 20. gadsimta sākumā pilsētas ielās un pagalmos varēja redzēt cilvēkus, kuru profesijas jau sen ir nogrimušas aizmirstībā, – nažu un šķēru asinātājus, malkas zāģētājus, leijerkastniekus,  krāmu uzpircējus, avīžu iznēsātājus… Visapkārt daudzbalsīgi skanēja piedāvājumi: „Uzasināt nažus un šķēres!”, „Pudeles, lupatas galošas!”, „Avīzes, avīzes, jaunākās ziņas!”… Taču bērniem šajā daudzbalsīgajā korī visgaidītākā šķita saldējuma pārdevēja balss, kas krievu valodā vēstīja, ka ir pieejams „Cukura saldējums”.

Gardā kaste

Edgars Slaviets raksta, ka saldējuma pārdevējs bija arods, kurā darbojās Rīgā mītošie krievi. Līdztekus saldējumam viņi pārdeva barankas – „bubļikus”, kuru virtenes bija pakārtas viņiem kaklā.

Saldējuma pārdevējs 20. gadsimta sākumā
Foto: no autora kolekcijas

Viņam atmiņā ir labi palicis tas, ka gardā koka kaste, no kuras ņemts cukura saldējums, bijusi zaļā krāsā. Rūpīgāk ieskatoties atklātnē, gan var redzēt, ka tajā attēlotā kaste ir brūna. To nav grūti izskaidrot. Tolaik krāsainu atklātņu nebija, un melnbaltais negatīvs tika izkrāsots atsevišķi. Turklāt nereti to darīja tipogrāfijās, kas atradās Vācijā, Francijā vai Zviedrijā. Un kurš gan tur varēja zināt, kādā krāsā patiesībā bija koka kastes ar saldējumu Rīgā.

„Baltā sniega” tirgotāji tajos gados nestāvēja noteiktās vietās kā tagad, bet braukāja pa ielām un pagalmiem. Un mēdza iegriezties arī Maskavas forštatē.

Večuks baltā priekšautā

Sens pilsētas iedzīvotājs Dmitrijs Anohins šo rindu autoram pastāstīja, ka pirms kara pie viņu mājas Elijas ielā (kuru krievi sauca „Iļjinskaja”) bijis bieži sastopams saldējuma tirgotājs – spēcīgs večuks ar kuplu, melnu bārdu, tērpies baltā priekšautā. Aukstais saldums ticis atvests ar ratiņiem un glabāts stikla burkās. Svaru vietā bijusi koka karote. Viena porcija – viena karote. Bumbiņa uzlikta uz vienas vafeles plāksnītes un apsegta ar otru. Īpaša šķirņu daudzveidība nav bijusi pieejama – iespēja bijusi tikai izvēlēties starp krējuma un šokolādes saldējumu.

Saldējuma pārdevējs savā pagalmā
Foto: atklātne no Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīva

„Saldējuma tirgotājs nāca tikai vasarās,” atminas Dmitrijs Anohins. „Bet, ja mums sakārojās „saldo sniegu” aukstajā laikā, mēs skrējām uz konditoreju. Tās saimnieks bija večuks – vecticībnieks. Saldējumu ēdām mājās. Locīt to iekšā turpat uz ielas tolaik nebija pieņemts.”

„Kā tad vasarā saldējumu varēja saglabāt − ledusskapju taču nebija?”

„Ļoti vienkārši,” stāsta Dmitrijs Anohins. „Ap burkām ar saldējumu aplika ledu. Tā krājumus nodrošināja jau kopš pavasara. Milzīgi ledus bluķi ar ratiem tika vesti no Daugavas. Gaļas un piena veikaliņu saimnieki glabāja ledu īpašās telpās − puspagrabā bez logiem. Tā ledu varēja sataupīt līdz pat nākamajam pavasarim…”

Kalugina kiosks

Rīgā bija arī kioski, kuros varēja iegādāties saldējumu. Par visiecienītāko tika uzskatīts Kalugina saldējuma kiosks. Tas atradās netālu no dzelzceļa stacijas, un tā pilsētas centrā bija viena no retajām vietām, kur varēja redzēt stāvam rindas, ko veidoja lielākoties bērni.

Pagājušā gadsimta 20. gados Rīgā saldējumu tirgoja arī no speciālām automašīnām – tādām kā redzams kādā arhīva fotogrāfijā.

20. gadsimta 20. gados saldējumu tirgoja no automašīnām
Foto: no autora kolekcijas

Ir vēl kāds interesants fotouzņēmums, kas papildina priekšstatu par saldējuma tirdzniecību tajos tālajos gados un ir saglabājies Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīvā, sērijā „Zudusī Latvija”. Saldējuma pārdevējs ir ieradies savās mājās pēc preces. Uz ratiņiem ir uzraksts „Saldējums” divās valodās – latviešu un krievu. Nosaukums krievu valodā attēlā ir grūti salasāms, taču var uzminēt, ka tas ir „Cukura saldējums”. Kā reklamēja, tā arī rakstīja.

Saldējuma cienītājs Kārlis Ulmanis

Smalki kungi kopā ar bērniem baudīt saldējumu devās uz kafejnīcām un restorāniem. Starp saldējuma cienītājiem bija arī prezidents Kārlis Ulmanis. Pēc saldējuma viņš parasti devās uz Piena restorānu Kronvalda parkā. 1936. gadā Rīgā pēc paša prezidenta iniciatīvas tika atvērts vesels šādu restorānu tīkls. Alkohola ēdienkartē nebija – tikai piena produkti. Tādējādi prezidents vēlējās ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus – apkarot zaļo pūķi un atvērt papildu tirgu vietējiem piena ražotājiem.

Reiz Rīgā mājoja pieci piena restorāni un kafejnīcas

Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis Piena restorānā
Foto: no autora kolekcijas

Kā liecina laikabiedru atmiņas, prezidents izteicis saldējuma pasūtījumu krievu valodā, pieprasot „cukura saldējumu”. Iespējams, arī viņam kopš bērnības bija palikuši atmiņā saldējuma pārdevēji – bārdaini vīri naģenēm galvās, kuri divriteņu ratos izvadāja pa pilsētu preci, kuru tik ļoti bija iemīļojuši bērni.

Iļja Dimenšteins