Nezināmais par Rīgu: senākā mūra ēka
jeb baltās pils noslēpumi

20. Maijs

Daudzi rīdzinieki un Rīgas viesi mēdz uzdot šādu jautājumu: kur mūsdienās var atrast pilsētas senāko ēku?


Pirmās ēkas pilsētā tika būvētas no koka, tādēļ to mūžs nebija ilgs – lielākoties šīs ēkas gāja bojā ugunsgrēkos. Šī iemesla dēļ jau 15.−16. gadsimtā Rīgas teritorijā, kur mūsdienās plešas vecpilsēta, tika aizliegta koku ēku būvniecība. Turpmāk šajā vietā drīkstēja celt tikai mūra ēkas, bet koka apbūvi atļāva vien pilsētas nomalēs jeb priekšpilsētās. Tuvojoties ienaidniekam, koka ēkas tika nodedzinātas, bet to iedzīvotāji patvērās aiz pilsētas cietokšņa sienām.

To dēvēja par „Balto pili”…

No Rīgas senās cietokšņa sienas, kura kādreiz slējās 9 metru augstumā, mūsdienās nekas daudz vairs pāri nav palicis. Vienu sienas fragmentu rekonstruēja 1960. gadā, un tagad tas ir apskatāms Jāņa sētā. Vairāk vēstures liecību ir saglabājušās no vecās pils, kuru dēvēja par Balto pili. Šādu nosaukumu pils ieguva tādēļ, ka bija celta no baltā dolomīta, kas pa Daugavu tika atgādāts no Salaspils apkārtnes.

Bruņinieku citadele

Pirmā Rīgas pils neatradās Daugavmalā, kur mūsdienās slejas Prezidenta pils, bet gan vietā starp Skārņu ielu, Kalēju ielu un Jāņa sētu. Tā bija varena būve, kas aptvēra lielu teritoriju un to veidoja četri korpusi. Vietu šai grandiozajai pilij 1204. gadā izvēlējās pilsētas dibinātājs bīskaps Alberts. Celtnei bija jākļūst par Livonijas bruņinieku citadeli Rīgā, kas tolaik bija Zobenbrāļu ordeņu zeme. Iestājoties ordenī, zobenbrāļi deva trīs solījumus: neprecēties, nodot savu īpašumu ordeņa valdījumā un uzticīgi kalpot bīskapam.

Bīskapa Alberta vaska figūra
Foto: no autora kolekcijas

Pa zobenbrāļiem – no katapultas

Tomēr drošībā bruņinieki nevarēja justies arī aiz savas pils sienām. Turklāt draudus neradīja svešzemnieki, bet gan paši pilsētas iedzīvotāji, kas nevēlējās kļūt par vasaļiem. Senas hronikas vēsta par nebeidzamām sadursmēm starp ordeņa brāļiem un pilsētniekiem. 1297. gadā uzliesmoja īsts karš: pilsētnieki uzrāpās uz blakus māju jumtiem un apšaudīja pili no katapultas, līdz beigu beigās to aizdedzināja. Pēc šīs kaujas ordenis sāka būvēt jaunu pili Daugavas krastā, savukārt no vecās ir saglabājusies kapela – Svētā Jura baznīcas apsīda. Tā savulaik atradās pils dienvidu korpusā, pie tagadējās Skārņu ielas, un savu nosaukumu bija ieguvusi par godu bruņinieku aizbildnim Svētajam Jurim.

Skārņu iela un Svētā Jāņa baznīca pirms kara
Foto: no autora kolekcijas

Zilā, Baltā un Brūnā baloža noliktavas

16. gadsimtā, kad pilsētā virmoja reformācijas gars, baznīca tika izdemolēta un pēc neilga laika pārveidota par noliktavu. Teju četrus gadsimtus tur glabājās dažādas preces – sākot no kaņepāju trosēm un lina līdz pat priežu koka dēļiem, no kuriem gatavoja kuģu mastus. 17. gadsimtā šīs noliktavas tika nodēvētas par Zilā baloža, Baltā baloža un Brūnā baloža noliktavām. Noliktavu iekšējās sienas greznoja baložu attēli, kas kādreiz bija simbolizējuši Svēto Garu.

Paldies restauratoriem!

1986. gadā poļu uzņēmuma PKZ restauratori, kurus tolaik aicināja veikt daudzu Vecrīgas ēku restaurāciju, ķērās arī pie šī, 1208. gadā celtā vēstures pieminekļa. Trīs gadus vēlāk kādreizējā Zobenbrāļu ordeņa pils kapelā durvis vēra Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs. Arī mūsdienās šajā vietā joprojām atrodas muzejs, kuru tagad dēvē par Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju. Tādēļ tiem, kuri vēlas apskatīt Rīgas senāko mūra ēku, būtu jādodas tieši uz Skārņu ielu 10. Ēka ir unikāla ne tikai Rīgas un Latvijas mērogā, bet tā ierindojas arī starp vecākajiem namiem visā Baltijas teritorijā. Vēl īpašāku šo namu padara fakts, ka tas ir vienīgais šāda veida arhitektūras piemineklis, kas joprojām ir pilnībā funkcionāls un apdzīvots.

Rīgas dibinātājam bīskapam Albertam veltīta skulptūra
Foto: no autora kolekcijas

Bīskapa Alberta pirmā rezidence

Starp ievērojamu vecumu sasniegušām celtnēm ir arī Svētā Jāņa baznīca, kas atrodas turpat netālu – Skārņu ielā 25. Vēsturnieki uzskata, ka tai blakus kādreiz atradusies bīskapa Alberta pirmā rezidence. 1215. gadā šī ēka cieta ugunsgrēka laikā, un bīskaps savu mītni pārcēla netālu no Doma baznīcas, kas tobrīd atradās būvniecības procesā. Tikmēr vecā rezidence tika nodota Dominikāņu ordeņa mūku klostera rīcībā. Mūsdienās no klostera ir saglabājusies vien krusta velve vārtu ailā, kas ved uz Jāņa sētu, un daži baznīcas fragmenti.

Jāņa sētas vārti pie Svētā Jāņa baznīcas 20. gadsimta 30. gados
Foto: no autora kolekcijas

Maskas fasādē

Daudzi tūristi apstājas pie baznīcas, lai izbrīnā aplūkotu divas neparastas maskas, kas redzamas tās fasādē. Viens no nostāstiem vēsta, ka dominikāņu mūki šīs maskas izmantojuši kā palīglīdzekli runas mākslas vingrinājumos. Viņiem bijis uzdevums lasīt savus sprediķus tik skaļi un skaidri, lai tos varētu saklausīt arī garāmgājēji. Savukārt cita versija maskas saista ar diviem mūkiem, kuri gribējuši kļūt par svētajiem. Viņu vēlme bija tikt iemūrētiem baznīcas sienā un pārtikt no garāmejošo ļaužu ziedotā ēdiena. Mūkus patiešām arī iemūrēja, atstājot sienā vien nelielu spraugu, pa kuru pilsētnieki varēja tiem iedot maizi un ūdeni. Taču arī pēc abu mūku nāves – 15. gadsimtā – viņi par svētajiem pasludināti netika. Romas pāvests esot sacījis, ka mūku rīcības pamatā bijusi vienkārši lepnība, un baznīcai nekādu labumu tā nav devusi. Tad nu spraugu baznīcas sienā aizmūrēja, bet sažuvušos mūku ģindeņus turpat arī atstāja, lai tie mūžīgi noraudzītos garāmgājējos.

Maska Svētā Jāņa baznīcas fasādē
Foto: no autora kolekcijas

Leģenda vai patiesība?

Daudzi uzskata, ka šis stāsts ir tikai leģenda Taču 1848. gadā vētra nogāza Svētā Jāņa baznīcas torni, un uzsākot jauna torņa būvniecību, baznīcas sienā tika uzietas divu cilvēku mirstīgās atliekas…

Iļja Dimenšteins